“Kad pagalmā, zem paša dēstītā citronkoka apsēdies, es klausījos putna – mēdītāja mākslīgajā vīterošanā, man neatvairāmi nāca atmiņā zīles zīmīgais pantiņš, ko tā laiku pa laikam novidžināja – toreiz. Kad es dīkoju guļamkrēslā zem lielās egles Inciema pusmuižas dzīvojamās mājas priekšā. Toreiz es lasīju, reizēm arī rakstīju vai kaut ko skicēju zīmēšanas blokā, svārkos savilcies, reizēm pat apkakli uzsitis. Latvijas pavēnis arī vasarā bija diezgan pavēss, un, tā kā mājas atradās augstienē, arvienu vilka vējš. Līdzko es nonāku Inciemā, kas man joprojām liekas kā īstenās mājas, atmiņas sāk uzmākties ar joni. Senā gaišā pasaule atveras, senie, jaukie ļaudis ir atkal visapkārt, un es redzu tos tik dzīvi, ka tagadne izbālē un liekas nenozīmīga – kā sapnis, salīdzinot ar pagājību.”
Anšlavs Eglītis. Pansija pilī. 1962.